VEĻU CEĻI
Šeit lasāmi visu izstādes "Veļu ceļi" darbu apraksti.
DARBU IZKĀRTOJUMS:
1. VELIS
Latviešu folklorā veļi (arī iļģi, pauri, urguči, ķauķi un leļi) ir mirušo cilvēku gari. Folklora mēdz būt pretrunīga, jo tajā apvienojas dažādu laiku ticējumi, tāpēc dažkārt minēts, ka mirušo dvēseles dodas pie Dieva uz debesīm, bet biežāk tomēr minēts, ka veļi dzīvo tepat zem zemes. Roberts Mūks, filozofs un dzejnieks, apgalvo, ka dvēsele un velis nemaz neesot viens un tas pats – dvēsele ir tas spēks, kas padara cilvēku dzīvu, bet velis ir cilvēka astrālais ķermenis, tāds kā nospiedums, atmiņas par šo cilvēku, kas turpina pastāvēt arī pēc nāves, bet dvēseles tas vairs nav piesaistīts fiziskajam ķermenim*. Tas palīdz izskaidrot, kāpēc dvēseļu aizgādnieks ir Dievs, debesu un garīgās pasaules pārvaldnieks, bet veļu aizgādniece ir Māra, kas valda pār zemi un materiālo pasauli. Veļi dzīvo viņā saulē, taču veļu laikā rudenī, tie var šķērsot robežu un apciemot dzīvos.
Pats apzīmējums “velis” domājams radies no indoeiropiešu *uel- (‘raut’, ‘laupīt’, ‘ievainot’, ‘nonāvēt’), tāpēc arī citu Eiropas tautu mitoloģijā sastopami līdzīgas cilmes vārdi, kas attiecas uz viņsauli, piemēram, ģermāņu kritušo karotāju mītne Valholl (‘Valhalla’). Arī mūsu Velns ir tās pašas izcelsmes, kas nav pārsteidzoši, ņemot vērā, ka arī viņš ir saistīts ar pazemi.
*Mūks, Roberts. (1999). Latvju velis Junga un arhetipiskās psiholoģijas skatījumā. Rīga: Valters un Rapa, 11.–16. lpp.
2. DIEVAINES
Veļu mielošanas tradīcijas ir izplatītas visā Baltijā, bet dažādos reģionos tās atšķiras. Arī Latvijā daudzviet veļu laiks jeb dievaines sākas un beidzas dažādos laikos, taču visbiežāk tās sākas pēc rudens saulgriežiem un beidzas ap Mārtiņiem. Ap to laiku zeme mēdz sasalt, un tad mirušie vairs nespējot atnākt.
Bez veļu svētības zemē nekas neaugtu, tāpēc, izrādot cieņu un pateicību, dzīvie aicina mirušos ciemos un klāj tiem svētku galdu. Tajā tika piedāvāts viss, ko saime var dot un skopoties arī nebija vērts – no veļu labvēlības galu galā būs atkarīga nākamā gada raža. Mielastu bieži vien lika uz zemes (no tā arī vēl viens šī laika nosaukums – zemlikas) rijā vai pirtī un atstāja uz nakti – lai mirušie var netraucēti mieloties. Pēc tam atlikušo apēda paši. Skaidrs, ka atvērtās durvis uz mielastu vilināja arī dažādas dzīvas radības, un tās uzskatīja par tiem pašiem senču gariem, tikai citā ietērpā. Visbiežāk tā sacīts tieši par pelēm. Latviešu teikās, pasakās un tautasdziesmās dvēseles mēdz parādīties peles izskatā.
Gana dvēsele (teika)
Reiz divi gani ganīja lopus. Saderīgi būdami, viņi norunāja pārmaiņus ganīt. Kamēr viens ganījis otrs gulējis. Reiz, savam biedram garām iedams, viņš redz: no biedra mutes izlien balta pelīte un aizskrien. Viņam iegribējās zināt, kas tā par pelīti. Atstājis lopus, gans iet pelītei pakaļ. Pelīte skrien pa kalniem, pa lejām un beidzot nonāk lielā purvā. Purvā atradās vecs celms. Pelīte, nonākusi pie celma, ielien iekšā. Gans gaida, kas nu iznāks. Pēc kāda laika pelīte izskrien no celma, un pa to pašu ceļu atpakaļ un gana mutē iekšā. Nu biedrs modina šo augšā vaicādams: ''Ko labu redzēji sapnī?'' ''Es gāju pa kalniem pa lejām un beidzot uzrāpos augstā tornī. Tur redzēju daudz naudas. Bet kādēļ tu man tā jautā?'' Biedrs izstāstīja ko viņš redzējis. Nu biedri sarunājuši iet pie celma. Abi nonāk pie celma un plēš veco celmu nost. Un viņi tur atrada zelta naudu. Izdalījuši naudu uz pusēm, viņi dzīvoja laimīgi. Šo gadījumu viņi atstāstījuši vecai mātei, un tā teikusi ka tā esot gana dvēsele.
Latviešu Folkloras Krātuve, kolekcija #1585 (Auru 1. pakāpes pamatskolas vākums), vienība #1479
Par pelīti kā starpnieci starp šo zemi un pazemi vēstīts arī šajā plaši izplatītajā bēru tautasdziesmā:
Lien, pelīte, pazemīti
Apraug mana mūža māju.
Vai pelēja, vai rūsēja,
Vai skanēja staigājote.
Nei pelēja, nei rūsēja,
Skanēt skane staigājote.
Latviešu Folkloras Krātuve, kolekcija #1600 (Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes materiāli), vienība #1162
3. VEĻU GALDS
Veļu mielasta tradīcijas dažādās Latvijas vietās atšķīrās. Dažviet ēdienu lika uz zemes pirtī vai rijā, citviet tas likts aizkrāsnē, bet vēl citur pat uz saimes galda, taču atrasts arī šāds īpaši veļu mielošanai paredzēts galdiņš. Lai gan formā tas ir pieticīgs, būtiski, ka galdiņa kājas veidotas no pīlādža koka, kas rāda, ka galdiņš izmantots maģiskām darbībām, jo pīlādzis latviešu folklorā ir maģisks un aizsargājošs koks.
4. LAIVA
Ūdens ir viela, no kuras rodas dzīvība, taču vienlaicīgi ūdens ir arī bīstams, jo dzīvība ūdenī var arī pazust. Latviešu folklorā bieži vien nav skaidras robežas starp zemūdens pasauli un pazemes pasauli, kurā dzīvo mirušie. Upe tautasdziesmās parādās arī kā robeža starp dzīvo un mirušo pasauli:
Viņpus upes tā dziedāja,
Kā tie veļu suņi rēja;
Šaipus upes tā dziedāja,
Kā bitītes vīvināja.
Latviešu Folkloras Krātuve, kolekcija # 2563 (Ozolu Pētera dainu vākums Vecpiebalgā), vienība #895-0
Upe, kas norobežo mirušo pasauli, sastopama arī citu tautu folklorā. Parasti tai pārcelties pāri var tikai ar īpašu laivu, ko vada laivinieks. Mūsu folklorā šāda īpašā laivinieka tēla nav, tāpēc laivā attēlota pati Māra – dieviete, kura pārvalda gan dzīvo, gan mirušo valstību.
5. VEĻU VEZUMS
Dažādos reģionos tradīcijas atšķiras. Vietām veļi nāk paši, taču citviet tiem brauc pakaļ ar ratiem. 1891. gadā Nītaurē pierakstīta šāda veļu laika tradīcija:
Veļu laiks ticis turēts par visu svētāko laiku, tanī ļaudis netaisījuši nekāda trokšņa, visi gājuši dievbijīgi pie darba, labos gariņus pieminēdami. Trešdienās un piektdienās vecīšus pamieloja ar ēdieniem un dzērieniem. Jau agri no rīta saimnieks iejūdzis zirgu un aizbraucis uz kapsētu. Saimniece pa to laiku piekrāvusi lielu galdu ar dažādiem ēdieniem un alu, aizdzinusi visus mājas ļaudis pie darba, viena pati istabā palikdama un vecīšus gaidīdama. Saimnieks, pie kapsētas piebraucis, saucis: “Ai, gariņi labie, ai mīļie veliņi, nākat, kāpat vāģos iekšā! Brauksim mājā pamieloties, kur pīrāgus, raušus izcepusi.” Pēc šiem vārdiem no kapsētas vēlušies lieli viesuļa kamoli. Kad vairs viesuļi nenākuši, tad saimnieks braucis uz māju. Piebraukušam pie istabas durvīm, saimniece nākusi pretī, durvis līdz kājai vaļā atstādama, un sacījusi: “Labdien, labdien, mīļie vecīši, mīļās labās dvēselītes! Nāciet iekšā, ēdiet, dzeriet, ko paši svētījuši!” Viesuļa kamoli vēlušies tagad istabā mieloties. Pēc kādas stundas laika saimniece tos sākusi raidīt uz māju: “Eita, eita mājā pie Veļu mātes un nāciet citā reizā gausināt, kas mums ir!” Vecīši tad devušies pa durvīm ārā un sēdušies atkal vāģos iekšā. Saimnieks nu vedis tos atpakaļ uz kapsētu. Ja veļi bijuši labi pabaroti, tad varējuši tos aizvest ar vienu zirgu, ja slikti bijuši ēdināti, tad ne ar seši zirgi nevarējuši pavest. Pie kapsētas piebraucis, saimnieks saucis: “Velīši, gariņi, gulēt mājā, gulēt mājā, ne aizkrāsnē!” Tad veļi devušies kapsētā iekšā.
Šmits, Pēteris. (1941). Latviešu tautas ticējumi, 4. sējums. Rīga: Latviešu folkloras krātuve, 1956. lpp.
Zīmīgi, ka pēc mielasta, kas rīkots mūsu pasaulē, ir ļoti svarīgi veļus pēc tam aizsūtīt prom atpakaļ uz savu vietu, citādi dzīvajiem var draudēt briesmas.
Mūsdienās mēs gan vairs garus uz mājām ar zirgu vilktiem ratiem nevedam, tomēr šajā laikā mums tomēr joprojām patīk aizdegt pa svecītei un atcerēties tos, kas aizgājuši.
6. KODUKÄIJA
Tāpat kā Latvijā un Lietuvā, arī Igaunijā rudens ir hingedeaeg jeb ‘dvēseļu laiks’, kad mirušo gari ceļas no kapiem un nāk apciemot dzīvos. Šis laiks dabā un cilvēka dzīvē ir atvēlēts atmiņām un pārdomām, taču dažreiz mirušais var atnākt uz mājām arī ārpus šī noteiktā laika. Tādu dvēseli igauņu folklorā sauc par kodukäija jeb ‘mājās nācēju’, un tas ir bīstams, jo izjauc līdzsvaru un traucē vai pat apdraud dzīvos. Kāpēc šis nācējs nāk? Dažreiz dvēsele vienkārši ir apjukusi, jo tai palikušas nepabeigtas darīšanas vai arī neizpildītas vēlēšanās, taču dažreiz vienkārši cilvēks jau dzīvs būdams bijis ļauns un turpina tāds būt arī pēc nāves. Lai to novērstu, nepieciešams zināt, kas tieši tas par nācēju un tad jau var rīkoties: vai nu izpildīt mirušā vēlēšanās, vai nu nodrošināt māju ar maģiskiem līdzekļiem vai arī agresīvāk – aiznaglot zārku vai kā citādi saistīt mirušā līķi, lai tas vairs nevarētu staigāt. Tomēr drošāk būs rīktoties jau laikus – apbedīt, ievērojot mirušā vēlmes visus nepieciešamos rituālus. Daudzviet Baltijā mirušo uz kapiem neveda taisnā ceļā, bet gan aplinkus, lai tas nevarētu atrast ceļu uz mājām, kā arī pa ceļam uz kapiem īpašā priedē varēja iegriezt krustu, kas kalpoja kā robeža. Šādas krustu priedes pastāvēja daudzviet Vidzemē un Dienvidigaunijā.
7. MELNA VISTA
Auglības dievības (tostarp arī Māra) bieži vien mēdz parādīties melnu dzīvnieku formā, tostarp arī kā melnas vistas. Melnā ir zemes auglības un ražības krāsa*, tāpēc tā nebūt nav saistīta ar sērām.
Melna vista cekulaine,
Ielec govju dārziņā.
Tā nebija melna vista,
Tā bij govju māršaliņa.
Latviešu Folkloras Krātuve, kolekcija # 1655 (Zasas 6-klašu pamatskolas vākums), vienība #368
*Kursīte, Janīna. (2018). Dainu kodekss. Rīga: Rundas, 640.–641. lpp.
8. MĀRA
Māra latviešu mitoloģijā ir zemes un visu dzīvo radību dieviete. Māra kopā ar Laimu pārrauga arī cilvēka dzīvi, taču Laima atbild par likteni, bet Māra par materiālo – ķermeni, veselību un pārticību.
Lai gan bieži vien tautasdziesmās un pasakās Māra attēlota kā sieviete baltās drānās, viņa mēdz parādīties arī dažādu dzīvnieku, savu radījumu, formās – visbiežāk kā čūska, govs, krupis vai vista. Vistas un govs tēli saistīti ar auglības un ēdiena došanu, bet krupis un čūska ir tēli, kas saistās ar pazemi un veļiem, jo Māra uzrauga visu gan virszemē, gan pazemē. Viņa ir ne vien dzīvības devēja, bet arī dzīvības ņēmēja. Mārai līdzīgas dievības saglabājušās arī citu indoeiropiešu tautu folklorā, lai gan visbiežāk labvēlīgais aspekts (došana, sargāšana) un nelabvēlīgais aspekts (kaitēšana un nonāvēšana) ar laiku sadalījušies dažādās dievībās. Māras līdzinieces, piemēram, Mara slāvu folklorā un Morigana īru folkorā iemieso dzīvības atņēmēju dabu, un arī pēc vārda līdzībais radījums – mare – ir ļauns, lietuvēnam līdzīgs gars slāvu un ģermāņu folklorā, kurš naktī nāk mocīt cilvēkus (no tā arī angļu valodas vārds nightmare – ‘murgs’). Taču Māra saglabājusi abus aspektus – pozitīvo un negatīvo – un, lai gan tautasdziesmās viņu visbiežāk sauc par mīļo Māru, arī tur dažkārt izpaužas viņas nepielūdzamā dzīvības ņēmējas daba:
Surabiņa viju viju
Visgarām jūras malu
Lai nenāca mīļa Māra
Vidzemē ziedu raut.
Latvju dainas 31032-1
Pēc cilvēka nāves velis turpina dzīvot zemē, tātad paliek Māras aizgādībā. Māra gādā par zemes auglību un zināmā veidā viņai šai darbā palīdz arī veļi. Tas ir iemesls, kādēļ rudenī pēc ražas novākšanas tiek rīkoti mielasti veļiem – tā ir pateicība par zemē izaudzēto.
Kursīte, Janīna. (2018). Dainu kodekss. Rīga: Rundas, 298.–304. lpp.
Kursīte, Janīna. (1996). Latviešu folklora mītu spogulī. Rīga: Zinātne, 258.–300. lpp.
9. KRUPĪŠI
Latvieša pasaulē viss parasti ir simetrisks, gluds un proporcionāls, bet greizi, negludi un kārpaini radījumi, tostarp arī krupīši, parasti saistījās ar citādo, maģisko. Krupji un vardes latviešu un arī citu tautu folklorā ir maģiski dzīvnieki, kas pārstāv zemi, sievišķo un auglību – tumšā un mitrā vide saistās ar pasaules pirmsākumu.
Par krupju kultu Latvijas teritorijā minēts jau pirmajos šeit rakstītajos avotos kopš 14. gs., kas ir kristīgo vāciešu rakstīti un tamdēļ latviešiem ne visai glaimojoši. Salomons Hennings 16. gs., aprakstot kurzemnieku ticējumus, stāsta par milzīgiem krupjiem, kurus vietējie saukuši par “piena mātēm” un tos nav bijis brīv sist, bet ja nu tādu krupi tomēr sasit, tad iztekot daudz piena*.
Kristietības ietekmē krupis laika gaitā kļuvis arvien dēmoniskāks, un ticējumos, kuros sajaukušies jaunāku un senāku laiku uzskati, ir redzama uzskatu dalīšanās – dažos krupis saukts par svētu, citos atkal apgalvots, ka tas ir kaitēklis.
*Straubergs, Kārlis. (1939). Latviešu buramie vārdi, 1. sējums. Rīga: Latviešu folkloras krātuve. 46. lpp.
10. VEĻU MĀTE
Latviešu mitoloģijā sastopamas dažādas mātes – Zemes māte, Meža māte, Jūras māte un citas, kuras pieņemts uzskatīt par vienas lielās dievietes-mātes (Māras) atsevišķām izpausmēm. Veļu māte ir tā, kura glabā mirušo pasaules atslēgas un rūpējas par pazemes iemītniekiem. Dzīvajiem viņa tomēr var būt pat bīstama, jo viņa labprāt paplašina savu valstību un priecājas par katru jaunpienācēju, dažreiz cenzdamās tos pievilināt pat ar gardumiem:
Trīs vasaras Veļu māte
Med’s plāceni plikšķināja.
Ēd tu pate, Veļu māte,
Vēl es gribu padzīvot!
Latvju Dainas 27411
Kursīte, Janīna. (2018). Dainu kodekss. Rīga: Rundas, 314. lpp.
11. KURŠU KĀVI
Dažreiz gadījās, ka pēc nāves mirušais nenonāca veļu valstībā. Visbiežāk tā notika tad, kad kādam gadījās mirt vardarbīgā nāvē un tālu no mājām, kā tas mēdz būt karos. Agrāk ziemeļblāzmu sauca par kāviem un ticēja, ka tās ir karā kautu ļaužu dvēseles, kas turpina cīnīties debesīs. Kāvu redzēšana vēstīja ļaunu – ka gaidāms karš vai kāda cita nelaime.
Šeit attēlotie kāvi, nemaz nav pamanījuši, ka kuģis ir nogrimis, un turpina irties tālāk debesīs. Kurši, baltu cilts, kas apdzīvoja Latvijas rietumus un Lietuvas ziemeļrietumus, bija izslavēti jūras braucēji, kas devās sirojumos pa visu Baltijas jūru. Par kuršu sadzīvi, valodu un reliģiju zināms ir pavisam maz – tikai tas, ko aprakstījuši ceļotāji un iebraucēji un tas, ko varam secināt no apbedījumiem. Kuršu apbedījumu kultūra liecina, ka tāpat kā citām senajām tautām, pāreja uz dzīvi veļu valstībā bija ļoti nozīmīgs notikums, kas prasīja kārtīgu gatavošanos. Kurši ļoti ilgi saglabāja tradīciju savus aizgājējus sadedzināt. Mirušajam parasti līdzi deva rotaslietas, ieročus un citas pēcnāves dzīvē noderīgas lietas, turklāt arī tās bija pieņemts sadedzināt un vēl salauzt –, šķiet, uzskatīja, ka priekšmetam arī "jānomirst" lai tiktu viņā saulē pie saimnieka.
12. ZIEMAS SVĒTKI
Sākoties gada tumšajam laikam, sākas arī masku gājieni. Rudenī, veļu laikā, maskojās tikai dažviet un maskas uzvedās klusāk un nopietnāk, taču, tuvojoties ziemas saulgriežiem, masku gājieni kļuva skaļāki un jautrāki. Latviešu masku īpatnība ir tāda, ka salīdzinājumā ar citu tautu maskām, kuras tiek izgatavotas no dārgiem materiāliem un lietotas no paaudzes paaudzē, latviešu maskas tiek pagatavotas ātri un no ikdienišķiem, katrā mājā pieejamiem materiāliem. Šādi izpaužas maskošanās maģija – ikdienišķi priekšmeti – karotes, grozi, lakati un citi – iegūst jaunu dzīvi un pārvēršas, līdzi pārvēršot arī cilvēku, kas tajos ietērpies.
13. VECĪTIS
Par vecīšiem sauca gan mirušo garus, gan maskas, kuras šos garus iemiesoja. Vecīši nāca veļu laikā – klusi un domīgi, maisos, kažokos, lakatos un pakulu bārdās tīdamies, savādās pārvērstās balsīs sarunādamies, tie apraudzīja dzīvos, lai nestu tiem senču svētību un pārbaudītu, kā tiem klājas. Tie dziedāja dīvainas dziesmas un runāja pārvērstās balsīs – ļoti svarīgi, lai mājinieki nevarētu pēc balss atpazīt, jo tiklīdz aiz maskas ieraugāms dzīvais cilvēks, burvība pazūd. Viņi nestaigāja no mājas uz māju, bet visu vakaru pavadīja vienā sētā. Kad sētā vecīši bija ielaisti, citus maskotājus vairs iekšā nelaida.
Lai gan starp anglosakšu Halovīna tradīcijām un latviešu maskošanās paražām ir daudz atšķirīgā, šis tas tām ir arī kopīgs, piemēram, atnācēju pacienāšana. Šeit ir vērts atcerēties, ka mums ir daudz pasaku, kurās dievs staigā apkārt ubaga paskatā un lūdz dāvanas, tādējādi noskaidrodams, kur labi un kur skopi cilvēki dzīvo. Ciemiņu nepacienāšana ir negods, un tā var arī piesaistīt nelaimi.
Vecīšus sagaidīja ar cieņu un lielu godbijību. Un bailēm. Viens no vecīšu uzdevumiem bija pārliecināties, vai bērni labi uzvedas un vai ir gana zinoši, tāpēc bailēm bija arī zināms pamats – vecīši varēja neuzvedīgos bērnus pārmācīt ar žagariem, kas tiem bieži vien bija līdzi.
Rancāne, Aīda. (2009). Maskas un maskošanās Latvijā". Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts.
14. LABĪBAS ZIEDI
Dažreiz uz pazemi dodas arī dzīvie. Tā bieži notiek pasakās, kur varonim jāiztur pārbaudījums – doties uz pazemi un atgriezties (piemēram, pasakās “Maija un Paija” un “Kurbads”), taču uz pazemi esot devušies arī vilkači.
Latviešu vilkači stipri atšķiras no filmās redzamajiem – tie varēja pārvērsties ar buramvārdu un rituālu palīdzību, tie nebija atkarīgi no pilnmēness, un pārvērtušies tie izskatījās neatšķirami no vilkiem. Jau 16. gs. Livonija (mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorija) bija izslavēta kā vilkaču zeme, un rakstīja, ka par vilkači mājlopiem nodarot daudz lielāku postu nekā īstie vilki. Par vilkačos iešanu no 16. līdz 18.gs. arī notiesāja daudz cilvēku. Taču nevar apgalvot, ka vilkači bijuši ļauni. Notiesātie cilvēki uzbrukšanu lopiem skaidrojuši ar izsalkumu (tajā laikā zemniekiem praktiski nebija tiesību un vairums dzīvoja ļoti trūcīgi), turklāt jau 16. gs. rakstīts par vilkaču konfliktiem ar raganām. Šajos stāstos vilkači parādās kā labie tēli.
Vienā no slavenākajām Livonijas vilkaču prāvām tiesāts vecais Tīss, kurš smalki pastāsta par vilkačos iešanu un vilkaču uzdevumu – tiem ziemas laikā jādodas uz pazemi, kur tajā laikā esot vasara un ziedot labība. Labības ziedus vilkačiem vajagot uznest uz virszemi, lai nākamajā gadā būtu laba raža. Taču burvji, raganas un velni vilkačus kavējot, tāpēc dažreiz tas neizdodas. Pats Tīss savu darbību neuzskatīja par grēku, un sacīja, ka ar vilkačos iešanu darot cilvēkiem vien labu.
Vairāk par Livonijas vilkačiem lasi: Straubergs, Kārlis. (1939). Latviešu buramie vārdi, 1. sējums. Rīga: Latviešu folkloras krātuve. 94.–104. lpp.
15. ŪDENSPUTNS
Ūdensputniem ir nozīmīga loma somugru mitoloģijā, un šos uzskatus daļēji pārņēmušas arī baltu ciltis. Somugru mītos dievam-radītājam pasauli radīt palīdz kāds ūdensputns, kas veidošanai nepieciešamo zemi uznes no jūras dibena. Putns arī kļuva par dvēseles simbolu un putna formas piekariņi ir bieži sastopams amulets vēlā dzelzs laikmeta apbedījumos. Šeit putna forma veidota pēc Daugmalē atrasta vēlā dzelzs laikmeta piekariņa parauga.
Vairāk par veļu laiku klausies šeit:
Autores Instagram kontu atradīsi šeit: https://www.instagram.com/_pekle_/